Artjoms Rudņevs ir 1988. gadā dzimis futbolists, kurš savu profesionālo karjeru sāka 2006. gadā Daugavpils "Diton" komandā. Līdz 2009. gadam nospēlējis šajā vienībā Rudņevs izcēlās ar daudziem vārtu guvumiem, kas ļāva meklēt karjeras turpinājumu ārpus Latvijas. Ja daudzi aplaužās un atgriežās Virslīgas klubos, tad Rudņevs nebija tāds gadījums.
Pāreja uz Ungārijas futbola klubu "Zalaegersegas TE" jeb ZTE lika Latvijas futbola apskatniekiem pievērst šim jaunajam uzbrucējam. 2009. - 2010. gada sezona Rudņevam gāja no rokas, Ungārijas čempionātā ar 16 gūtiem vārtiem kļūstot par otro labāko vārtu guvēju. Tieši šo sezonu Artjomam var uzskatīt kā pavērsiena punktu karjerā, jo tika nopelnīts līgums ar vienu no spēcīgākajām Polijas komandām - Pozaņas "Lech". Tiesa, pēc sezonas ungāru interneta portāli ziņoja, ka par Rudņevu interesi izrāda Vācijas, Anglijas un Kipras klubi.
Sākotnēji Rudņevs nespēja vienoties ar poļu klubu par līguma nosacījumiem, tādēļ 2010./2011. gada sezonu uzsāka vēl ZTE rindās, tomēr 4. augustā Artjoms Rudņevs oficiāli parakstīja līgumu ar "Lech" uz četrām sezonām. "Lech" attiecīgajā sezonā bija tiesīga spēlēt UEFA Eiropas līgā, kurā grupu turnīrā bija jātiekas ar slaveno Turīnas "Juventus". Tieši pret šīm komandām sita Rudņeva zvaigžņu stunda. Vienā spēlē vieni gūti vārti, bet otrā nekāds respekts pret titulēto pretinieku - trīs vārti jeb "hat-trick". Jau kopš tā brīža Eiropas mediji varēja apspriest teju jebkura kluba ieinteresentību daugavpilieša pakalpojumos. Bija skaidrs, ka "Lech" komanda Rudņevu četras sezonas nenoturēs.
Polijas līgas labāko vārtu guvēju pārtvēra Vācijas Bundeslīgas klubs "Hamburger SV" jeb vienkārši HSV, kurā Rudņevs sāka jauno sezonu. Lai arī ieskriešanās process un cīņa ar tiešajiem konkurentiem par vietu pamatsastāvā bija smaga, Rudņevs tika šķēršļiem pāri, palīdzot HSV jaunieguvumam Rafaelam van der Vārtam, kurš apgādāja uzbrucēju ar labām piespēlēm, kas ļāva atzīmēties ar vārtu guvumiem Bundeslīgā pēdējo spēļu laikā.
Principā grūti raksturot Rudņevu mazāk kā fenomenu Latvijas futbolā. Milzīgs talants un vārtu gūšanas garša. Iedod tik labu piespēli un Artjoms visu nokārtos. Jā, izdevības spēlēs viņam ir ļoti daudz un ne vienmēr tās tiek realizētas, bet paskatīsimies uz to pašu superzvaigzni Krištianu Ronaldu - arī viņš ir cilvēks un brīžiem nespēj trāpīt bumbu vārtos no šķietami simtprocentīgām iespējām. Klubu kontekstā viss kopumā ir lieliski, bet ko Rudņevs var dot Latvijas futbolam?
Ar Latvijas futbolu principā varam saistīt Latvijas izlasi, jo domāju, ka nav vērts runāt par Latvijas futbola popularizēšanu vismaz Eiropas kontekstā un vietu jauno talantu meklējumiem. Rudņevs pie teikšanas izlašu kontekstā tika Latvijas U-21 izlases rindās, deviņās spēlēs atzīmējoties ar trim gūtiem vārtiem. Ir skaidrs, ka mūsu jaunatnes izlases nespēj konkurēt Eiropā, tāpēc šo nevarētu saukt par lielu rādītāju. Tikmēr Latvijas pieaugušo izlase gan.
Kad Rudņevs uzplauka Eiropā, tad arī Aleksandram Starkovam viņu ievajadzējās, kaut debiju valstsvienībā uzbrucējs piedzīvoja jau 2008. gada 12. novembra pārbaudes spēlē pret Igauniju. Latvijas izlases galvenais treneris neizceļās ar jauno spēlētāju ātru iesaisti izlasē, tāpēc arī Rudņevs gaitas izlasē sāka piesardzīgi. Norietot Māra Verpakovska zvaigznei, iespēja tika dota Artjomam Rudņevam, bet nekā. Ja vārtus guva, tad guva citas jaunās izlases zvaigznes - aizsargs Kaspars Gorkšs un pussargs Aleksandrs Cauņa. Šeit rodas tā lielā problēma, kas saistāma ar Rudņevu un tiešu Latvijas izlases problēmu - nespēja piegādāt bumbu uzbrucējam.
Ir ierasts, ka Latvijas izlase spēlē ar četriem pussargiem, no kuriem izteikts līderis ir Maskavas CSKA pussargs Aleksandrs Cauņa. Uzbrukuma līnijā jaunā zvaigzne Rudņevs. Cauņa gūst vārtus, Rudņevs paliek tukšā - Kāpēc? Gan Pozaņas "Lech", gan HSV Rudņevu lieliski apgādā ar piespēlēm un viņam atliek vienkārši noslēgt uzbrukumus. Latvijas izlases problēma ir saspēle un uzbrukumu veidošana kā tāda, jo vienmēr spēlējam no aizsardzības. Tas agrāk deva rezultātu, bet mūsdienu futbolā principā uzvar tā komanda, kura kontrolē bumbu. Vājā vidējā līnija nedod iespēju izmantot Rudņeva potenciālu, ko parāda arī tikai vieni gūtie vārti valstsvienībā mačā pret Maltu 2012. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā - pret komandu, kuru vajadzētu apspēlēt dominējot visā laukumā un, jo īpaši, uzbrukumā. Daži teiks: "Cauņa ir augsta līmeņa futbolists, vai ta viņš nevar piespēli iedot Rudņevam?" Izskatās, ka nevar. Cauņa ir epizožu noslēdzējs, ne vedotājs. Neviens cits kandidāts pašlaik nenāk prātā.
Līdz ar to var nonākt pie secinājuma, ka Rudņevs nu ir pamatuzbrucējs Latvijas izlasē, bet nespēj gūt vārtus. Viņš tos arī vairumā negūs, ja nepalīdzēs pussargi, spēlēs neesot meistarīgāki viduszonā par pretinieku. Rudņevs pats momentus īsti neveido - viņš tos noslēdz. Viņš ir lielisks futbolists un fenomens Latvijas futbolā, bet, ja mēs nemācēsim viņu izmantot, tad mēs varam negaidīt Lavijas izlases dalību Eiropas čempionāta vai Pasaules kausa izcīņas finālturnīros, nespēsim uzvarēt tādas futbola valstis kā Grieķija, Īrija vai Zviedrija, nerunājot nemaz par Eiropas grandiem. Atliek vien skatīties tālāk, kā Rudņevam veiksies kluba un izlases rindās šajā sezonā un Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas ciklā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru