Nav ko te taisīt baigo ievadu. Redzēju vienu no divām spēlēm, bet, cik saprotu, vismaz Krievijas izlases sniegumā lielas izmaiņas nav bijušas un arī iemesto punktu skaits drausmīgi līdzīgs, kas par kaut ko norāda - stabilitāti. Jā, stabilitāte ir viens ļoti svarīgs komponents, kas ļauj komandas dalīt spēka rangā. Manuprāt, Latvijas izlasei tās stabilitātes pamatīgi trūkst, bet no otras puses daudz ko izsaka pretinieks - dažādi pretinieki, dažādi spēles stili, dažādi rezultāti, bet ja pret vienu komandu tiek nospēlēts vienādi, tad tas nozīmē šo stabilitāti un spēles uzdevumu izpildi. Tā pat varam skatīties uz Latvijas izlasi, bet es šeit to stabilitāti nesaredzu, jo paķidājot sīkāk to spēli var redzēt, ka tās desmitminūtes tiek nospēlētas krasi atšķirīgi.
Pirmajā spēlē ar Krieviju bija divas labas un divas sliktas ceturtdaļas. Ar labajām bija par maz, lai izvairītos no -19, bet neko darīt. Tāda ir realitāte. Arī otrajā spēlē puiši cīnījās, bet... tikai vienu puslaiku. Lai arī krievi sameta daudz punktu, es uzskatu, ka progress aizsardzībā ir, jo spēlētāji darbojās aktīvāk un neslinkoja, bet tās kļūdas. No tām mēs vaļā netiekam. Jā, pirmajā spēlē pret Krieviju mums tikai 14 kļūdas, bet tas bija laimīgs izņēmums, jo otrajā atkal bāc - 21 kļūda. Krievi daudz sedza presingu, kuru izskatās mēs apspēlēt nemākam. Tas viss noveda pie tā, ka latvieši pat elementārās situācijās prata atdot bumbas pretiniekam - it kā driblēt būtu aizmirsuši. Kļūda, kļūdas galā, bet tā jau tikai pārbaides spēle. Skaidrs ir viens, šādi spēlēt pret Eiropas grandiem nevarēs, kaut gan Krievija šogad ir to skaitā.
Šoreiz krievi mūs nolika uz lāpstiņām gan spēlē kopumā, gan dažu labu individuāli, bet gribas atgriesties nu jau 10 gadus senā pagātnē, kad Latvijas izlase izcīnīja 7. vietu Eiropas čempionātā Turcijā. Arī tad Latvijas izlase spēlēja pret Krieviju, lai tiktu pie iespējas spēlēt par 5. vietu čempionātā. Šo spēli nejauši noskatījos. Arī tad mūs terorizēja vēl jaunais Andrejs Kiriļenko un tā pat dabūjām pamatīgi iekšā ar 81:99. Tad varēja būt arī smagāk, bet Latvieši cīnījās līdz galam - to darīja arī nu jau izlases galvenais treneris Bagatskis. Kas notiek tagad?
Foto: Juris Bērziņs-Soms
Cīņasspars. Pie lielākiem mīnusiem Latvijas izlasei nolaižas rokas. Kā -10 tā nerodas ticība, ka latvieši spētu atspēlēties. Kāpēc tas tā ir? Zaudētāju psiholoģija? Nemākam bumbu trāpīt grozā? Jauni esam? Respekts pret pretinieku? Cīnieties taču. Piemērs - īpaši zvaigžņotā Spānijas izlase. Liec kādu piecinieku laukumā gribi, visi labi. Spēle pret Lietuvu. Jau ar pirmajām minūtēm redzams, ka leiši nespēs uzvarēt, bet cīnās. Nepārtraukti cīnās. Jā, rezultāta starpība grozījās ap 20 punktiem, bet līdz pēdējām sekundēm lietuvieši sitās, lai būtu pēc iespējas mazāk. Vēlme uzvarēt - tai ir jābūt nevis tikai pirms spēlēs, bet arī visā spēles garumā, lai arī kāds būtu rezultāts. Nekas nav neiespējams, ir jāspēlē.Pēc šīm divām spēlēm Bagatskis atskaitīs basketbolistus. Pēc otrās spēles, kurā it kā vajadzēja spēlēt tiem, kuriem sevi jāpierāda, var teikt, ka atskaitīs Mareku Mejeri - nekādu šaubu. Ivars Timermanis - netika dots uzticības kredīts. Mareks Jurevičus un Dāvis Bertāns - spēlētāji, kuri arī varētu palikt ārpus divpadsmitnieka. Tik pat skaidri zināms, ka Mārtiņš Meiers dosies uz Eiropas čempionātu. Par pagājušā gada vilcējiem ar viss skaidrs +/- viss skaidrs, ja nepiemeklēs traumas.
Tagad tik jātrenējas un jātiek vaļā no tām daudzajām kļūdām, kā arī jāiemācās pārvarēt presings. Pats galvenais - jāmet tā bumba arī grozā. Pieslīpēs zonas aizsardzību un būs labi. Krievi otrās spēles pirmajā puslaikā lādēja ne pa knapo, bet trāpīt nevarēja. Jācer, ka arī francūži, izraēļi un vācieši šitā māzēs garām, bet mums pašiem ar jāsamet. Nākamais pretinieks ir Lietuvas izlase. Redzēsim, kas šajā spēlē, viņu laukumā iznāks - kur būsim pielikuši, kur atslābuši un kas jauns atklāsies. Vēl esot laiks, nu lai tā būtu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru